Kāpēc rodas neskaidra redze?
Vai esi pamanījis, ka ir dienas, kad redze ir mazliet skaidrāka, un dienas – kad mazliet neskaidrāka? Vai arī tā ir skaidrāka no rīta un varbūt neskaidrāka vakarā? Acīmredzami, šajos brīžos ir kas atšķirīgs. Dabiskās redzes principi apliecina, ka atšķirīga redze atspoguļo dažāda veida sasprindzinājumus mūsu acīs un smadzenēs.
Ļoti daudziem no mums ir kādas redzes problēmas. To pamatā parasti ir fizisks sasprindzinājums vai emocionāla spriedze, kas liek spēcīgajiem muskuļiem ap aci negribot savilkties un saspiest to. Ja sasprindzinājuma rezultātā acs muskuļi nevar elastīgi savilkties un arī atslābināties, lai nodrošinātu normālas acs ābola un lēcas formas izmaiņas, redze kļūst neskaidra. Vienkāršāk sakot – attēls nenonāk fokusā – līdzīgi kā fotoaparātam. Sekas ir tuvredzība, tālredzība, vecuma tālredzība vai citādas redzes novirzes. Ilgstošs sasprindzinājums un savilkti muskuļi mēdz bremzēt arī asinsriti, kas var novest pie citām acs problēmām. Nereti neskaidru redzi pavada arī galvassāpes un slikta pašsajūta.
Dabiskās redzes skolotāji, strādājot ar daudz un dažādiem cilvēkiem, ir secinājuši, ka redzes problēmas bieži vien sākas pēc kādas saspringtas situācijas dzīvē. Bērniem tā var būt pārcelšanās, skolas maiņa, ļoti stingrs skolotājs, vecāku šķiršanās, tuva cilvēka nāve, kā arī emocionāli un fiziski pāridarījumi. Arī pieaugušajiem redzes problēmas var sekot pēc nepatikšanām ģimenē, kāda tuvinieka nāves, laulības problēmām, darba problēmām vai arī nopietnām veselības problēmām. Redze var pasliktināties arī tad, ja kaut ko konsekventi negribam redzēt – pusaudža gados tas var būt savs ārējais izskats, vecāku nesaskaņas, drauga nodevība vai tml.
Redzi būtiski ietekmē mūsu dažādās ikdienas un ne tik ikdienišķās problēmas. Dabiskās redzes atjaunošanas metodes pamatlicējs, Ņujorkas oftalmologs V.Beitss teicis – kad mūsu prāts ir sasprindzinājumā, mēs neapzināti savelkam muskuļus, kas ietver acs ābolu un rezultātā to izspiežam no normālas formas un fokusa. Bet kad prāts atpūšas, šie muskuļi ir atbrīvoti, un acs ābols var pieņemt savu īsto formu un fokusu.
Ne tikai emocionāls stress un fizisks sasprindzinājums var izsaukt redzes pasliktināšanos. Zinātnieki secinājuši, ka 97% bērnu piedzimst ar normālu redzi, bet dzīves gaitā neviena nemudināti mēdzam apgūt nepareizus un nevēlamus skatīšanās paradumus, tādējādi veicinot vāju redzi. Mēs reti mirkšķinām acis, sekli elpojam vai pat aizturam elpu, stāvam un sēžam sakumpuši, savelkam kakla un plecu muskuļus, cenšamies kaut ko saskatīt, piemiedzot acis un sasprindzinoties – šie ir populārākie acīm nedraudzīgie paradumi.
Parasti jau pie pirmajām redzes problēmām meklējam acu ārstu, jo nezinām, ka tieši sākumā visvieglāk redzi atjaunot dabiskā ceļā. Sākam lietot brilles, pamazām pierodam pie tām un ik palaikam iegādājamies stiprākas. Mums pat prātā neienāk, ka brilles, nodrošinot skaidru redzi, vienlaicīgi turpina uzturēt acu muskuļu sasprindzinājumu tādā stāvoklī, kāds bija, kad acu ārsts izrakstīja brilles. Brilles netiek izrakstītas, lai redzi uzlabotu, bet lai ietekmētu un koriģētu neskaidru redzi.
Esam pieraduši, ka ārsta izrakstītās zāles parasti uzlabo slimnieka stāvokli, un tad zāļu devu var samazināt. Ar brillēm ir otrādi – jo ilgāk tās lietojam, jo stiprākas tās tiek izrakstītas. V.Beitss izpētījis – jo ilgāk valkājam brilles, jo vairāk iesakņojas paradums sasprindzināties. Viņš iebilst pret uzskatu, ka pat ja brilles nedod neko labu, tās nevar nodarīt neko sliktu. Brilles uztur pastāvīgu acu muskuļu sasprindzinājumu. Piemēram, tuvredzīgam cilvēkam, kas lieto brilles, ir visu laiku jāsasprindzinās, lai acs ābolu pietiekami pagarinātu atbilstoši izrakstītajām brillēm, bet tālredzīgam – jānodrošina acs ābola pastāvīga uzturēšana saplacinātā veidā. Tas nav dabisks stāvoklis, un valkājot brilles acs ābolam vairs nav iespējas atslābināties.